Sarkanās armijas veiktā Baltijas valstu atbrīvošana, 2.daļa
SS karavīri ceļā uz frontes aizsardzības līniju Kurzemes kabatā; 21. gada 1944. novembris
3. gada 21. septembrī 1944. Baltijas frontes karaspēks, izmantojot Ļeņingradas frontes panākumus, pabeidza ienaidnieka aizsardzības izrāvienu pilnā taktiskajā dziļumā. Patiešām, nosedzot Narvas operatīvās grupas atkāpšanos uz Rīgu, vācu reideri Masļeņņikova frontes priekšā paši nodeva savas pozīcijas - un ļoti ātri: padomju karaspēks viņus vajāja automašīnās. 23.septembrī 10.panču korpusa formējumi atbrīvoja Valmieru, un frontes kreisajā spārnā darbojošā ģenerāļa Pāvela A.Belova 61.armija atkāpās Smiltenes pilsētas rajonā. Viņa karaspēks sadarbībā ar ģenerāļa S. V. Roginska 54. armijas vienībām līdz 26. septembra rītam ieņēma Cēsu pilsētu.
2. Pirms tam Baltijas fronte izlauzās cauri Cēsu aizsardzības līnijai, taču tās kustības temps nepārsniedza 5-7 km dienā. Vācieši netika uzvarēti; viņi kārtīgi un prasmīgi atkāpās. Ienaidnieks atlēca atpakaļ. Kamēr daži karaspēki turēja savas pozīcijas, citi, kas atkāpās, sagatavoja jaunas. Un katru reizi man atkal vajadzēja izlauzties cauri ienaidnieka aizsardzībai. Un bez viņa mūsu acu priekšā sabruka niecīgie munīcijas krājumi. Armijas bija spiestas izlauzties šauros posmos - 3-5 km platumā. Sadales ielika vēl mazākus robus, kuros uzreiz tika ielaisti otrie metieni. Šajā laikā viņi paplašināja izrāviena priekšpusi. Pēdējā kauju dienā viņi soļoja dienu un nakti ... Salaužot ienaidnieka spēcīgāko pretestību, 2. Baltijas fronte lēnām tuvojās Rīgai. Mēs esam sasnieguši katru atskaites punktu ar lielām pūlēm. Tomēr, ziņojot augstākajam virspavēlniekam par operāciju gaitu Baltijā, maršals Vasiļevskis to skaidroja ne tikai ar sarežģīto reljefu un ienaidnieka sīvo pretestību, bet arī ar to, ka fronte bija slikti aizsargāta. manevrējot kājniekus un artilēriju, viņš piekrita karaspēka gaumei par kustību pa ceļiem, jo kājnieku formējumus turēja rezervē.
Baghramjana karaspēks tajā laikā nodarbojās ar ģenerāļa Rausa 3. pancu armijas pretuzbrukumu atvairīšanu. 22. septembrī 43. armijas karaspēkam izdevās atgrūst vāciešus uz ziemeļiem no Baldones. Tikai 6. gvardes armijas zonā, kas pastiprināta ar 1. tanku korpusu un aptverot frontes triecienspēka kreiso spārnu, tuvojoties Rīgai no dienvidiem, ienaidniekam izdevās iekļūt padomju karaspēka aizsardzībā līdz 6. km.
Līdz 24. septembrim uz Rīgu atkāpās vācu karaspēks, kas darbojās pret Ļeņingradas frontes kreiso spārnu, vienlaikus nocietinājoties Mūnsundas salās (tagad Rietumigaunijas arhipelāgs). Rezultātā armijas grupas "Ziemeļi" priekšpuse, kaut arī kaujās novājināta, bet pilnībā saglabājusi kaujas spējas, tika samazināta no 380 līdz 110 km. Tas ļāva viņa pavēlniecībai būtiski sablīvēt karaspēka grupējumu Rīgas virzienā. 105 kilometrus garajā "Siguldas" līnijā starp Rīgas jūras līci un Dvinas ziemeļu piekrasti aizstāvējās 17 divīzijas, bet aptuveni tajā pašā frontē uz dienvidiem no Dvinas līdz Aukai - 14 divīzijas, tajā skaitā trīs tanku divīzijas. Ar šiem spēkiem, ieņemot iepriekš sagatavotas aizsardzības pozīcijas, vācu pavēlniecība plānoja apturēt padomju karaspēka virzību un neveiksmes gadījumā izvest Ziemeļu armijas grupu uz Austrumprūsiju.
Septembra beigās deviņas padomju armijas sasniedza "Siguldas" aizsardzības līniju un turējās. Šoreiz ienaidnieku grupējumu salauzt neizdevās, raksta ģenerālis Štemienko. - Ar kautiņu viņa atkāpās uz iepriekš sagatavotu līniju, 60-80 km no Rīgas. Mūsu karaspēks, koncentrējoties uz Latvijas galvaspilsētas pieejām, burtiski grauza ienaidnieka aizsardzību, metrs pēc metra viņu metodiski atgrūdot. Šāds operācijas temps neliecināja par ātru uzvaru un mums bija saistīts ar smagiem zaudējumiem. Padomju pavēlniecība arvien vairāk apzinājās, ka nemitīgie frontālie uzbrukumi esošajiem virzieniem nenesa neko citu kā tikai zaudējumu pieaugumu. Virspavēlniecības štābs bija spiests atzīt, ka operācija pie Rīgas attīstās vāji. Tāpēc 24. septembrī tika nolemts galvenos spēkus novirzīt uz Šauļu apgabalu, ko Bagramjans bija lūdzis vēl augustā, un streikot Klaipēdas virzienā.
