Komandiera Millo slavenais reids
Millo flagmanis no rallija uz Dardaneļu salām ir torpēdu laiva Spica La Spezia. Foto NHHC
Torpēdu laivu reids Dardaneļu salās 1912. gada jūlijā nebija vissvarīgākā Itālijas flotes kaujas operācija Tripilijas kara laikā (1911-1912). Tomēr šī operācija kļuva par vienu no Regia Marina slavenākajiem sasniegumiem šajā konfliktā.
Itālijas 1911. gada septembrī pasludināto karu Osmaņu impērijai īpaši raksturoja ievērojamās Itālijas flotes priekšrocības pār Turcijas floti. Pēdējais nespēja izturēt modernākos un daudzskaitlīgākos Regina Marina kuģus. Abu konfliktējošo valstu flotes sadursmes nebija izšķirošas cīņas, un, ja arī notika, tad tās bija vienpusējas dueļi. Pašā kara sākumā itāļu iznīcinātāju (iznīcinātāju) grupa Adrijas jūrā tika galā ar Turcijas kuģiem, un turpmākās kaujas, t.sk. Kunfudas līcī (7. gada 1912. janvārī) un Beirūtas tuvumā (24. gada 1912. februārī) apliecināja Itālijas flotes pārākumu. Cīņā liela nozīme bija izkraušanas operācijām, pateicoties kurām itāļiem izdevās ieņemt Tripolitānijas piekrasti, kā arī Dodekanesas arhipelāga salas.
Neskatoties uz tik nepārprotamu priekšrocību jūrā, itāļiem neizdevās likvidēt ievērojamu daļu Turcijas flotes (tā saukto manevru eskadriļu, kas sastāv no kaujas kuģiem, kreiseriem, iznīcinātājiem un torpēdu laivām). Itālijas pavēlniecība joprojām bija noraizējusies par Turcijas flotes klātbūtni operāciju teātrī. Viņa neļāva sevi ieraut izšķirošā kaujā, kurā, kā domāja itāļi, Osmaņu kuģi neizbēgami tiks uzvarēti. Šo spēku klātbūtne piespieda itāļus uzturēt trauksmi kuģus, kas spēj reaģēt uz iespējamām (kaut arī maz ticamām) ienaidnieka darbībām, jo īpaši, lai iedalītu vienības karavānu apsardzei, kas nepieciešama, lai nodrošinātu pastiprinājumu un aprīkojumu karaspēkam, kas cīnās Tripolitānijā. Tas palielināja kara izmaksas, kas ieilgušā konflikta dēļ jau tā bija ļoti augstas.
Regia Marina komanda nonāca pie secinājuma, ka ir tikai viens veids, kā izkļūt no strupceļa jūras cīņā ar Turciju - neitralizēt ienaidnieka flotes kodolu. Tas nebija viegls uzdevums, jo turki, zinot savas flotes vājumu, nolēma apmesties šķietami drošā vietā, t.i., Dardaneļu salās, enkurvietā pie Nara Burnu (Nagaras rags), 30 km no ieejas šaurums .
Pirmo reizi notiekošajā karā itāļi nosūtīja floti pret šādiem slēptiem Turcijas kuģiem 18. gada 1912. aprīlī, kad kaujas kuģu eskadra (Vittorio Emanuele, Roma, Napoli, Regina Margherita, Benedetto Brin, Ammiraglio di Saint-Bon) un "Emmanuele" Filiberto), bruņukreiseri ("Pisa", "Amalfi", "San Marco", "Vettor Pisani", "Varese", "Francesco Ferruccio" un "Giuseppe Garibaldi") un torpēdu laivu flotile - zem pavēle vadm. Leone Vialego - peldēja apmēram 10 km no ieejas šaurumā. Taču darbība beidzās tikai ar turku fortu apšaudīšanu; tā bija itāļu plāna neveiksme: viceadmirālis Viale cerēja, ka viņa komandas parādīšanās piespiedīs Turcijas floti doties jūrā un novedīs pie kaujas, kuras iznākums, pateicoties itāļu lielajam pārsvaram, nebija grūts. paredzēt. prognozēt. Turki tomēr saglabāja mieru un neatkāpās no jūras šaurumiem. Itālijas flotes parādīšanās šaurumu priekšā viņiem nebija liels pārsteigums (...), tāpēc viņi gatavojās (...) jebkurā brīdī atvairīt uzbrucēju. Šim nolūkam Turcijas kuģi pārsūtīja papildspēkus uz Egejas jūras salām. Turklāt pēc britu virsnieku ieteikuma viņi nolēma savu vājāko floti nelaist jūrā, bet izmantot to iespējamā uzbrukuma gadījumā jūras šaurumiem, lai atbalstītu cietokšņa artilēriju.
