Rumānijas armija kaujā par Odesu 1941. gadā.
saturs
Saistībā ar Dienvidu frontes stāvokļa pasliktināšanos Padomju Savienības Augstākā pavēlniecība nolēma evakuēt Odesu, lai izmantotu tur izvietoto karaspēku Krimas un Sevastopoles aizsardzības nostiprināšanai. Attēlā: pilsētā ienāk Rumānijas armija.
Kad 22. gada 1941. jūnijā sākās Vācijas iebrukums Padomju Savienībā (operācija Barbarossa), viena no pirmajām sabiedroto armijām, kas kopā ar Vērmahtu iegāja dziļi PSRS, bija Rumānijas armija.
1939. gada septembrī Rumānija palika neitrāla, saskaroties ar Vācijas un Padomju Savienības iekarošanu Polijā. Taču Vācija pamazām pakļāva šo valsti ekonomiski un politiski, izmantojot Horijas Sima vadīto rumāņu fašistisko Dzelzs gvardes kustību, kas akli orientējās uz Trešo reihu un tā vadītāju Ādolfu Hitleru. Vācijas rīcība atrada auglīgu augsni, jo Rumānija jutās arvien vairāk apdraudēta no Padomju Savienības. PSRS, īstenojot 1939. gada augusta Ribentropa-Molotova pakta noteikumus, 1940. gada jūnijā piespieda Rumāniju nodot Besarābiju un Ziemeļbukovinu. Jūlijā Rumānija izstājās no Tautu Savienības. Vēl vienu triecienu valstij deva topošais sabiedrotais, kad Vācija un Itālija pastiprināja atbalstu Ungārijas politikai, liekot Rumānijas valdībai nodot Ungārijai vēl vienu Rumānijas teritorijas daļu. 30. gada 1940. augusta Vīnes arbitrāžas ietvaros Maramure, Krišna un Transilvānijas ziemeļi (43 500 km²) tika nodoti Ungārijai. Septembrī Rumānija atdeva Dienviddobrudžu Bulgārijai. Karalis Kārlis II neglāba premjerministra J. Gigurta valdību un 4. gada 1940. septembrī par valdības vadītāju kļuva ģenerālis Jons Antonesku, bet par premjerministra vietnieku – Horija Sima. Jaunās valdības spiediena un sabiedrības noskaņojuma ietekmē karalis atteicās no troņa par labu savam dēlam Mihaelam I. 23. novembrī Rumānija pievienojās Antikominternes paktam un atteicās no Lielbritānijas garantijām, kas bija viltus. Dzelzs gvarde gatavoja valsts apvērsumu, lai sagrābtu visu varu. Sižets tika atklāts, sazvērnieki tika arestēti vai, tāpat kā Horija Sima, aizbēga uz Vāciju. Regulāras kaujas notika starp rumāņu armiju un leģionāru vienībām; Bojā gāja 2500 cilvēku, tostarp 490 karavīri. Dzelzs gvarde tika noņemta no varas 1941. gada janvārī, taču tās atbalstītāji un dalībnieki nepazuda un joprojām baudīja ievērojamu atbalstu, īpaši armijā. Notika valdības reorganizācija, kuru vadīja ģenerālis Antonesku, kurš ieguva titulu "diriģents" - rumāņu nācijas virspavēlnieks.
17. gada 1940. septembrī Antonesku lūdza palīdzību Vācijas armijas reorganizācijā un apmācībā. Vācijas militārā misija oficiāli ieradās 12. oktobrī; tajā bija 22 430 cilvēku, tostarp 17 561 militārpersona. To vidū bija arī pretgaisa artilērijas vienības, kuras galvenokārt tika nosūtītas uz naftas atradnēm Plojesti ar uzdevumu aizsargāt tās no iespējamiem britu gaisa uzbrukumiem. Pirmās Vērmahta vienības ieradās uzreiz pēc mācību vienībām un militāro misiju speciālistiem. Naftas atradnes bija jāaizsargā arī 13. tanku divīzijai. 6. tanku divīzija ieradās 1940. gada decembra vidū, un 1941. gada pavasarī tika pabeigta 11. armijas daļu pārvietošana uz Rumānijas teritoriju. Divas trešdaļas no Rumānijā izveidotās vācu 11. armijas sastāvēja no kājnieku divīzijām un rumāņu kavalērijas. Tādējādi sabiedroto spēki veidoja ļoti nozīmīgu Dienvidu armijas grupas daļu, neskatoties uz negatīvajiem viedokļiem, ko Hitlers izteica 30. gada 1941. martā, tiekoties ar ģenerāļiem: rumāņi ir slinki, korumpēti; tā ir morālā puve. (…) viņu karaspēks ir izmantojams tikai tad, kad platas upes tos šķir no kaujas lauka, taču arī tad tie ir neuzticami.
1941. gada maija pirmajā pusē Hitlers un Antonesku tikās trešo reizi, klātesot Vācijas ārlietu ministram Joahimam fon Ribentropam. Saskaņā ar Rumānijas līdera stāstu 1946. gadā, tieši šajā sanāksmē mēs kopīgi nolēmām noteikti uzbrukt Padomju Savienībai. Hitlers paziņoja, ka pēc sagatavošanās pabeigšanas operācijai pēkšņi jāsākas gar visu robežu no Melnās līdz Baltijas jūrai. Rumānijai bija paredzēts atdot PSRS zaudētās teritorijas un iegūt tiesības pārvaldīt teritorijas līdz Dņeprai.
Rumānijas armija kara priekšvakarā
Līdz tam laikam Rumānijas armijas gatavošanās iebrukumam jau bija pavirzījusies uz priekšu. Vāciešu vadībā tika apmācītas trīs kājnieku divīzijas, kurām bija jākļūst par paraugu pārējām, un sāka veidoties tanku divīzija. Rumānija arī sāka aprīkot armiju ar modernākiem ieročiem, īpaši sagūstītajiem franču ieročiem. Taču no svarīgākās militārās sagatavošanās viedokļa svarīgākā bija pavēle palielināt armiju no 26 līdz 40 divīzijām. Pieaugošā vācu ietekme atspoguļojās arī armijas organizatoriskajā struktūrā; to vislabāk var redzēt divīzijā. Tajos ietilpa trīs kājnieku pulki, divi artilērijas pulki (52 75 mm lielgabali un 100 mm haubices), izlūkošanas grupa (daļēji mehanizēta), sapieru bataljons un sakari. Divīzijā bija 17 500 karavīru un virsnieku. Kājnieku pulks varēja veiksmīgi veikt aizsardzības uzdevumus ar trim bataljoniem (trīs kājnieku rotas, ložmetēju rota, kavalērijas eskadra un atbalsta rota ar sešiem 37 mm prettanku lielgabaliem). Prettanku kompānija bija aprīkota ar 12 47 mm lielgabaliem. Tika izveidotas arī četras kalnu brigādes (pēc tam pārveidotas par divīzijām), lai izveidotu kalnu korpusu, kas paredzēts cīņai sarežģītos ziemas apstākļos kalnos. 1.-24.bataljoni trenējās patstāvīgi, savukārt 25.-26.bataljoni trenējās distanču slēpošanā. Kalnu brigāde (12 virsnieki un vīrieši) sastāvēja no diviem trīs bataljonu kalnu strēlnieku pulkiem un izlūku bataljona, ko uz laiku pastiprināja artilērijas pulks (24 kalnu lielgabali 75 mm un 100 mm haubices un 12 prettanku lielgabali 37 mm). , izmantojot iepakojuma vilci .
Kavalērija veidoja ievērojamu spēku, veidojot sešu brigāžu kavalērijas korpusu. Daļa no 25 kavalērijas pulkiem tika pievienoti kājnieku divīziju izlūkošanas grupām. Tika organizētas sešas jātnieku brigādes: 1., 5., 6., 7., 8. un 9. kavalērija, kas sastāvēja no bagātākiem zemes īpašniekiem, kuriem bija pienākums pakļauties vienībai ar ... savu zirgu. 1941. gadā kavalērijas brigādes (6500 virsnieku un vīru) sastāvēja no diviem kavalērijas pulkiem, motorizētā pulka, izlūkošanas eskadras, artilērijas pulka, prettanku rotas ar 47 mm lielgabaliem un sapieru rotas.
