Lockheed F-117A Nighthawk
F-117A ir amerikāņu tehnoloģiskā pārākuma simbols aukstā kara laikā.
F-117A Nighthawk uzbūvēja uzņēmums Lockheed, reaģējot uz Amerikas Savienoto Valstu gaisa spēku (USAF) vajadzību pēc platformas, kas spēj iekļūt ienaidnieka pretgaisa aizsardzības sistēmās. Tika radīta unikāla lidmašīna, kas, pateicoties savai neparastajai formai un leģendārajai kaujas efektivitātei, uz visiem laikiem ienāca militārās aviācijas vēsturē. F-117A izrādījās pirmais ļoti sliktas redzamības (VLO) lidaparāts, ko parasti dēvē par "stealth".
Jom Kipur kara (karš starp Izraēlu un arābu koalīciju 1973. gadā) pieredze parādīja, ka aviācija sāka zaudēt savu "mūžīgo" sāncensību ar pretgaisa aizsardzības sistēmām. Elektroniskajām traucēšanas sistēmām un radiolokācijas staciju ekranēšanas metodei, "atlokot" elektromagnētiskos dipolus, bija savi ierobežojumi un tie nenodrošināja pietiekamu aviācijas pārklājumu. Aizsardzības progresīvo pētījumu projektu aģentūra (DARPA) ir sākusi apsvērt iespēju veikt pilnīgu "apvedceļu". Jaunā koncepcija ietvēra tehnoloģiju izstrādi, lai samazinātu gaisa kuģa efektīvo radara atstarošanas virsmu (Radara šķērsgriezums - RCS) līdz līmenim, kas neļauj radara stacijām to efektīvi noteikt.
Lockheed rūpnīcas ēka Nr. 82 Burbankā, Kalifornijā. Lidmašīna ir pārklāta ar mikroviļņus absorbējošu pārklājumu un nokrāsota gaiši pelēkā krāsā.
1974. gadā DARPA uzsāka programmu, kas neoficiāli pazīstama kā Project Harvey. Tā nosaukums nebija nejaušs – tas attiecās uz 1950. gada filmu "Hārvijs", kuras galvenais varonis bija gandrīz divus metrus garš neredzams trusis. Pēc dažām ziņām, projektam nebija oficiāla nosaukuma pirms "Have Blue" posma sākuma. Viena no Pentagona programmām tajā laikā saucās Hārvijs, taču tā bija taktiska. Iespējams, ka vārda "Project Harvey" izplatība bija saistīta ar dezinformācijas aktivitātēm ap tā laika uzņēmumiem. DARPA programmas ietvaros tā pieprasīja tehnoloģiskus risinājumus, kas palīdzētu samazināt potenciāla kaujas lidmašīnas RCS. Programmā tika uzaicināti piedalīties šādi uzņēmumi: Northrop, McDonnell Douglas, General Dynamics, Fairchild un Grumman. Programmas dalībniekiem bija arī jānosaka, vai viņiem ir pietiekami daudz resursu un rīku, lai izveidotu iespējamu īpaši zemu RCS lidmašīnu.
Lockheed nebija DARPA sarakstā, jo uzņēmums nebija ražojis iznīcinātāju 10 gadus, un tika nolemts, ka tam varētu nebūt pieredzes. Fairchild un Grumman izstājās no šova. General Dynamics būtībā piedāvāja izveidot jaunus elektroniskus pretpasākumus, kas tomēr neatbilda DARPA cerībām. Tikai McDonnell Douglas un Northrop iepazīstināja ar koncepcijām, kas saistītas ar efektīvās radara atstarošanas virsmas samazināšanu, un demonstrēja attīstības un prototipēšanas potenciālu. 1974. gada beigās abi uzņēmumi saņēma 100 XNUMX PLN katrs. USD līgumiem, lai turpinātu darbu. Šajā posmā programmai pievienojās gaisa spēki. Atsevišķu risinājumu efektivitātes izvērtēšanā piedalījās arī radaru ražotājs Hughes Aircraft Company.
1975. gada vidū Makdonels Duglass prezentēja aprēķinus, kas parāda, cik zems būtu lidmašīnas radara šķērsgriezums, lai tā būtu praktiski "neredzama" mūsdienu radariem. Šos aprēķinus DARPA un USAF ņēma par pamatu turpmāko projektu izvērtēšanai.
Lockheed stājas spēlē
Tajā laikā Lockheed vadība uzzināja par DARPA aktivitātēm. Bens Ričs, kurš kopš 1975. gada janvāra bija progresīvās dizaina nodaļas "Skunk Works" vadītājs, nolēma piedalīties programmā. Viņu atbalstīja bijušais Skunks Works vadītājs Clarence L. "Kelly" Johnson, kurš turpināja strādāt par nodaļas galveno konsultantu inženieri. Džonsons ir pieprasījis īpašu atļauju Centrālajai izlūkošanas pārvaldei (CIP), lai atklātu pētījumu rezultātus, kas saistīti ar Lockheed A-12 un SR-71 izlūkošanas lidmašīnu un D-21 izlūkošanas lidmašīnu radara šķērsgriezuma mērījumiem. Šos materiālus DARPA sniedza kā pierādījumu uzņēmuma pieredzei ar RCS. DARPA piekrita iekļaut Lockheed programmā, taču šajā posmā vairs nevarēja noslēgt ar viņu finanšu līgumu. Uzņēmums programmā iekļuva, ieguldot savus līdzekļus. Tas bija sava veida traucēklis Lockheed, jo, nebūdams līguma saistošs, viņš neatteicās no tiesībām uz kādu no saviem tehniskajiem risinājumiem.
Lockheed inženieri jau kādu laiku ir nodarbojušies ar vispārējo koncepciju par radara efektīvā atstarošanas zonas samazināšanu. Inženieris Deniss Overholsers un matemātiķis Bils Šrēders nonāca pie secinājuma, ka radara viļņu efektīvu atstarošanu var panākt, izmantojot pēc iespējas vairāk mazu plakanu virsmu dažādos leņķos. Viņi novirzītu atstarotos mikroviļņus tā, lai tie nevarētu atgriezties pie avota, tas ir, pie radara. Šrēders izveidoja matemātisko vienādojumu, lai aprēķinātu staru atstarošanas pakāpi no trīsstūrveida plakanas virsmas. Pamatojoties uz šiem atklājumiem, Lockheed pētniecības direktors Diks Šerers izstrādāja lidmašīnas sākotnējo formu ar lielu slīpu spārnu un vairāku plakņu fizelāžu.
