Lielbritānija Otrajā pasaules karā: 1940. gada jūlijs–1941. gada jūnijs

Uzbrukuma laikā Mers El Kébir tika trāpīts franču līnijkuģis Bretagne (fonā), tā munīcijas krājumi drīzumā

eksplodēja, izraisot kuģa tūlītēju nogrimšanu. Uz kuģa gāja bojā 977 franču virsnieki un jūrnieki.

Pēc Francijas krišanas Lielbritānija nonāca sarežģītā situācijā. Tā bija vienīgā valsts, kas palika karā ar Vāciju, kas okupēja un kontrolēja gandrīz visu kontinentu: Franciju, Nīderlandi, Beļģiju, Luksemburgu, Dāniju, Norvēģiju, Poliju, Čehiju un Austriju. Pārējās valstis bija Vācijas sabiedrotās (Itālija un Slovākija) vai saglabāja simpātisku neitralitāti (Ungārija, Rumānija, Bulgārija, Somija un Spānija). Portugālei, Šveicei un Zviedrijai nekas cits neatlika kā tirgoties ar Vāciju, jo tās jebkurā brīdī varēja kļūt par Vācijas agresijas upuriem. PSRS ievēroja Neuzbrukšanas līgumu un Savstarpējās tirdzniecības līgumu, atbalstot Vāciju ar dažāda veida piegādēm.

Dramatiskajā 1940. gada vasarā Lielbritānijai izdevās aizstāvēties pret Vācijas gaisa ofensīvu. Dienas gaisa ofensīva pakāpeniski tika pārtraukta 1940. gada septembrī un 1940. gada oktobrī pārvērtās par vajāšanu naktī. Gaisa aizsardzības sistēmas izmisīga pilnveidošana sāka efektīvāk cīnīties pret Luftwaffe nakts operācijām. Tajā pašā laikā notika Lielbritānijas bruņojuma ražošanas paplašināšanās, kas joprojām baidījās no Vācijas iebrukuma, ko vācieši faktiski pameta septembrī, pamazām koncentrējoties uz plānošanu un pēc tam gatavojoties iebrukumam Padomju Savienībā 1941. gada pavasarī.

Lielbritānija uzņēmās ilgstošu algu karu ar Vāciju līdz pilnīgai uzvarai, par ko valsts nekad nav šaubījusies. Tomēr bija nepieciešams izvēlēties stratēģiju cīņai pret vāciešiem. Bija acīmredzams, ka uz sauszemes Lielbritānija absolūti nebija līdzvērtīga Vērmahtam, nemaz nerunājot par vienlaicīgu konfrontāciju ar saviem Vācijas sabiedrotajiem. Situācija šķita strupceļā – Vācija valda kontinentā, taču nespēj iebrukt Lielbritānijā, jo ir ierobežojumi karaspēka transportēšanas un loģistikas atbalsta jomā, gaisa kontroles trūkums un britu priekšrocības jūrā.

Uzvara Lielbritānijas kaujā apturēja Vācijas iebrukumu Britu salās. Taču iestājās strupceļš, jo Lielbritānijai nekādā gadījumā nebija spēka uzvarēt vāciešus un itāļus kontinentā. Tātad, ko darīt?

Pirmajā pasaules karā Lielbritānija lieliski piemēroja jūras blokādi. Tolaik vāciešiem trūka salpetra, ko ieguva galvenokārt Čīlē un Indijā, kas bija būtiski šaujampulvera un propelentu, kā arī citu sprāgstvielu ražošanā. Tomēr vēl Pirmā pasaules kara laikā Vācijā tika izstrādāta Hābera un Boša ​​metode amonjaka iegūšanai mākslīgi, neizmantojot salpetru. Vēl pirms Pirmā pasaules kara vācu ķīmiķis Frics Hofmans izstrādāja arī metodi sintētiskā kaučuka iegūšanai, neizmantojot no Dienvidamerikas ievesto gumiju. 20. gados tika uzsākta sintētiskā kaučuka ražošana rūpnieciskā mērogā, kas savukārt padarīja to neatkarīgu no gumijas piegādēm. Volframs galvenokārt tika importēts no Portugāles, lai gan Lielbritānija centās apturēt šīs piegādes, tostarp uzpirka lielu daļu Portugālē saražotās volframa rūdas. Taču jūras blokādei tomēr bija jēga, jo Vācijas lielākā problēma bija nafta.

Vēl viens risinājums ir gaisa bombardēšanas ofensīva pret svarīgiem objektiem Vācijā. Lielbritānija bija otrā valsts pēc ASV, kur itāļu ģenerāļa Gulio Duheta izstrādātā gaisa operāciju doktrīna bija ļoti spilgta un radoši attīstīta. Pirmais stratēģiskās bombardēšanas atbalstītājs bija cilvēks, kurš 1918. gadā veidoja Karalisko gaisa spēkus - ģenerālis (RAF maršals) Hjū M. Trenčards. Viņa uzskatus turpināja ģenerālis Edgars R. Ludlovs-Hjūits, Bumbvedēju pavēlniecības komandieris 1937.–1940. Spēcīgajai bumbvedēju flotei bija jālikvidē ienaidnieka rūpniecība un jārada tik skarbi dzīves apstākļi naidīgajā valstī, ka tās iedzīvotāju morāle sabruks. Rezultātā izmisuši cilvēki novestu pie apvērsuma un valsts varas gāšanas, kā tas notika Pirmā pasaules kara laikā. Tika cerēts, ka nākamā kara laikā bombardēšanas ofensīva, kas postīja ienaidnieka valsti, atkal var novest pie tādas pašas situācijas.

Tomēr britu bombardēšanas ofensīva attīstījās ļoti lēni. 1939. gadā un 1940. gada pirmajā pusē šādas aktivitātes gandrīz netika veiktas, izņemot neveiksmīgos uzbrukumus Vācijas jūras spēku bāzēm un propagandas skrejlapu izmešanu. Iemesls bija bailes, ka Vācija cietīs civiliedzīvotāju zaudējumus, kas varētu novest pie Vācijas atriebības britu un franču pilsētu bombardēšanas veidā. Briti bija spiesti ņemt vērā franču bažas, tāpēc viņi atturējās no pilna mēroga izstrādes

bumbas ofensīva.