Alianses zemes novērošanas sistēma
AGS sistēma ir paredzēta, lai veiktu uzdevumus, kas saistīti ar NATO valstu robežu drošību (gan sauszemes, gan jūras), karavīru un civiliedzīvotāju aizsardzību, kā arī krīzes pārvarēšanu un humāno palīdzību.
Pagājušā gada 21. novembrī Northrop Grumman paziņoja par veiksmīgu pirmā bezpilota lidaparāta (UAV) RQ-4D transatlantisko lidojumu, kas drīzumā veiks Ziemeļatlantijas alianses izlūkošanas misijas. Šis ir pirmais no pieciem plānotajiem bezpilota lidaparātiem, kas Eiropā piegādāti NATO AGS gaisa novērošanas sistēmas vajadzībām.
Bezpilota lidaparāts RQ-4D pacēlās 20. gada 2019. novembrī no Palmdeilas, Kalifornijā, un aptuveni 22 stundas vēlāk, 21. novembrī, nolaidās Itālijas gaisa spēku bāzē Sigonella. ASV būvētais UAV atbilst Eiropas Aviācijas drošības aģentūras (EASA) izdotajām militārā tipa sertifikācijas prasībām solo navigācijai gaisa telpā virs Eiropas. RQ-4D ir bezpilota lidaparāta Global Hawk versija, ko daudzus gadus izmanto ASV gaisa spēki. Ziemeļatlantijas alianses iegādātie bezpilota lidaparāti ir pielāgoti tās prasībām, tie veiks izlūkošanas un kontroles darbības miera, krīzes un kara laikā.
NATO AGS sistēmā ietilpst bezpilota lidaparāti ar modernām radaru sistēmām, zemes komponentiem un atbalstu. Galvenais vadības elements ir galvenā darbības bāze (MOB), kas atrodas Sigonelā, Sicīlijā. No šejienes pacelsies NATO AGS bezpilota lidaparāti. Vienlaicīgi dežurēs divas lidmašīnas, kuru klājos uzstādīto SAR-GMTI radaru datus analizēs divas speciālistu grupas. AGS NATO programma jau daudzus gadus ir bijusi ļoti nozīmīga Ziemeļatlantijas alianses valstu iniciatīva, taču tā vēl nav pilnībā īstenota. Taču līdz pilnīgai ekspluatācijas gatavībai palika tikai nelieli soļi. Šis risinājums ir ļoti līdzīgs NATO Agrīnās brīdināšanas un kontroles spēkiem (NAEW&CF), kas darbojas jau gandrīz četrus gadu desmitus.
AGS sistēma sastāv no diviem komponentiem: gaisa un zemes, kas nodrošinās ne tikai analītiskos pakalpojumus un tehnisko atbalstu misijai, bet arī veiks personāla apmācību.
NATO AGS sistēmas mērķis būs aizpildīt robu ļoti svarīgajās Ziemeļatlantijas alianses izlūkošanas spējās. Ne tikai NATO grupa ir nobažījusies par šīs iniciatīvas panākumiem. Šī ieguldījuma drošībā panākumi lielā mērā ir atkarīgi no visiem tiem, kas zina, ka tikai jaunu spēju iegūšana var palīdzēt mums saglabāt drošību Eiropā un pasaulē. Šī svarīgā iniciatīva ir nepārtraukti uzraudzīt visu, kas notiek uz sauszemes un jūrā, tostarp attālumā no Ziemeļatlantijas alianses teritorijas, visu diennakti un jebkuros laika apstākļos. Svarīgs uzdevums ir nodrošināt modernākās izlūkošanas spējas izlūkošanas, novērošanas un RNR spēju atpazīšanas jomā (Intelligence, Surveillance and Reconnaissance).
Pēc daudzu gadu kāpumiem un kritumiem beidzot 15 valstu grupa kopīgi nolēma apgūt šīs ārkārtīgi svarīgās spējas NATO AGS jomā, t.i. izveidot integrētu sistēmu, kas sastāv no trim elementiem: gaisa, zemes un atbalsta. NATO AGS gaisa segments sastāvēs no pieciem neapbruņotiem bezpilota lidaparātiem RQ-4D Global Hawk. Šīs amerikāņu, plaši pazīstamās bezpilota gaisa platformas pamatā ir Northrop Grumman Corporation ražotās lidmašīnas Global Hawk Block 40 konstrukcija, kas aprīkota ar radaru, kas būvēts, izmantojot MP-RTIP tehnoloģiju (Multi Platform - Radar Technology Insertion Program), kā arī saziņas saikne redzamības zonā un ārpus redzamības līnijas ar ļoti liela attāluma un platjoslas datu savienojumiem.
NATO AGS zemes segments, kas ir svarīgs šīs jaunās sistēmas elements, sastāv no specializētām iekārtām, kas atbalsta AGS MOB bezpilota lidaparātu izlūkošanas misiju, un vairākām zemes stacijām, kas iebūvētas mobilās, pārnēsājamās un pārnēsājamās konfigurācijās, kas spēj apvienot un datu apstrāde ar spēju darboties. Šīs ierīces ir aprīkotas ar saskarnēm, kas nodrošina augsta līmeņa mijiedarbību ar vairākiem datu lietotājiem. Pēc NATO domām, šīs sistēmas zemes segments būs ļoti svarīga saskarne starp galveno NATO AGS sistēmu un plašu C2ISR (pavēlniecības, kontroles, izlūkošanas, novērošanas un izlūkošanas) sistēmu klāstu komandēšanai, kontrolei, izlūkošanai, novērošanai un izlūkošanai. . . Zemes segments sazināsies ar daudzām jau esošajām sistēmām. Tas darbosies ar vairākiem operatīviem lietotājiem, kā arī darbosies ārpus gaisa novērošanas zonas.
Šāda NATO AGS sistēmas vairāku jomu izmantošana tiks veikta, lai operāciju vietā nepārtraukti nodrošinātu situācijas izpratni par vajadzībām, tostarp komandieriem, kas izvietoti spēku attīstības zonās. Turklāt AGS sistēma spēs atbalstīt plašu uzdevumu klāstu, kas sniedzas daudz tālāk par stratēģisko vai taktisko izlūkošanu. Ar šiem elastīgajiem instrumentiem būs iespējams īstenot: civiliedzīvotāju aizsardzību, robežkontroli un jūras drošību, pretterorisma misijas, atbalstu krīzes pārvarēšanas procesam un humāno palīdzību dabas katastrofu gadījumos, atbalstu meklēšanas un glābšanas operācijām.
NATO gaisa kuģu novērošanas sistēmas AGS vēsture ir gara un sarežģīta, un tai bieži bija vajadzīgi kompromisi. 1992. gadā iespēja kopīgi iegūt jaunus spēkus un aktīvus NATO valstīm tika noteikta, pamatojoties uz Aizsardzības plānošanas komitejas ik gadu veikto NATO ekonomiskās izaugsmes analīzi. Tolaik tika uzskatīts, ka aliansei jācenšas stiprināt uz zemes izvietotās gaisa novērošanas spējas, ko, ja iespējams, papildina citas jau darbojošās un gaisa izlūkošanas sistēmas, kas ir savietojamas ar jaunām integrētām sistēmām, kas pieder vairākām valstīm.
Jau no paša sākuma bija paredzēts, ka, pateicoties straujajam ekonomikas izaugsmes tempam, NATO AGS zemes novērošanas sistēma varēs balstīties uz vairāku veidu zemes novērošanas sistēmām. Tiek ņemtas vērā visas esošās valsts sistēmas, kas spēj uzraudzīt situāciju. Tiek apskatītas TIPS sistēmas amerikāņu versijas (Transatlantic Industrial Proposed Solution) vai Eiropas versijas izveides koncepcijas, kas balstītas uz jauna gaisa radara izstrādi; Eiropas iniciatīvu sauc par SOSTAR (Stand off Surveillance Target Acquisition Radar). Tomēr visi šie valstu grupu mēģinājumi ar atšķirīgiem uzskatiem par jaunu spēju radīšanu neguva pietiekamu Ziemeļatlantijas alianses atbalstu, lai sāktu to īstenošanu. Galvenais NATO valstu domstarpību iemesls bija sadalījums valstīs, kuras atbalstīja ideju izmantot ASV radaru programmu TCAR (Transatlantic Cooperative Advanced Radar), un tajās, kas uzstāja uz Eiropas priekšlikumu (SOSTAR).
1999. gada septembrī, neilgi pēc Polijas pievienošanās Ziemeļatlantijas aliansei, mēs pievienojāmies plašajai NATO valstu grupai, kas aktīvi atbalstīja šo svarīgo alianses iniciatīvu. Toreiz konflikts Balkānos turpinājās, un bija grūti izslēgt, ka situācija pasaulē būs brīva no turpmākām krīzēm vai pat kariem. Tāpēc šajā situācijā šādas iespējas tika uzskatītas par nepieciešamām.
2001. gadā pēc teroristu uzbrukumiem ASV Ziemeļatlantijas padome nolēma atdzīvināt ideju par NATO AGS sistēmas izveidi, uzsākot attīstības programmu, kas pieejama visām dalībvalstīm. 2004. gadā NATO nolēma izdarīt izvēli, kas nozīmēja kompromisu starp Eiropas valstu un ASV pozīcijām. Pamatojoties uz šo kompromisu, tika pieņemts lēmums kopīgi izveidot jauktu NATO AGS pilotējamo un bezpilota lidaparātu parku. NATO AGS gaisa segmentam bija jāsastāv no Eiropas pilotējamām lidmašīnām Airbus A321 un izlūkošanas bezpilota lidaparātiem, ko ražoja amerikāņu industrija BSP RQ-4 Global Hawk. NATO AGS zemes segmentā bija jāiekļauj plašs fiksēto un mobilo zemes staciju klāsts, kas spēj pārraidīt datus no sistēmas atlasītajiem lietotājiem.
2007. gadā Eiropas valstu arvien mazāko aizsardzības budžetu dēļ NATO valstis nolēma pārtraukt turpmāko darbu pie diezgan dārgas NATO AGS lidmašīnu platformu jauktas flotes versijas ieviešanas un tā vietā ierosināja lētāku un vienkāršotu būvniecības versiju. NATO AGS sistēma, kurā NATO AGS gaisa segmentam bija jābūt balstītam tikai uz pārbaudītām bezpilota izlūkošanas lidmašīnām, t.i. praksē tas nozīmēja American Global Hawk Block 40 UAV iegādi.Tajā laikā tas bija vienīgais pilnībā funkcionējošais bezpilota lidaparāts NATO no valstīm, kas klasificētas kā lielākā NATO III klase, papildus High Altitude, Long Endurance (HALE) ) kategorija un saistītais MP radars -RTIP (vairāku platformu radaru tehnoloģiju ievietošanas programma).
Pēc ražotāja domām, radars bija spējīgs noteikt un izsekot mobilos zemes mērķus, kartēt reljefu, kā arī uzraudzīt gaisa mērķus, tostarp zema augstuma spārnotās raķetes, jebkuros laika apstākļos, dienā un naktī. Radara pamatā ir AESA (Active Electronics Scanned Array) tehnoloģija.
2009.gada februārī NATO dalībvalstis, kas joprojām piedalās programmā (ne visas), uzsāka NATO AGS PMOU (Programme Memorandum of Understanding) saprašanās memoranda parakstīšanas procesu. Tas bija dokuments, par kuru vienojušās NATO valstis (tostarp Polija), kuras nolēma aktīvi atbalstīt šo iniciatīvu un piedalīties jaunajai sabiedroto sistēmai nepieciešamās infrastruktūras iegūšanā.
Toreiz Polija, saskaroties ar ekonomisko krīzi, kas apdraudēja tās sekas tā gada pavasarī, beidzot nolēma šo dokumentu neparakstīt un aprīlī izstājās no šīs programmas, norādot, ka situācijā, kad ekonomiskā situācija uzlabojās, tā varētu atkal aktīvi atbalstīt šīs svarīgās iniciatīvas. Visbeidzot, 2013. gadā Polija atgriezās to NATO valstu grupā, kuras joprojām piedalās programmā, un kā piecpadsmitā no tām nolēma kopīgi pabeigt šo svarīgo Ziemeļatlantijas alianses iniciatīvu. Programmā bija iekļautas šādas valstis: Bulgārija, Dānija, Igaunija, Vācija, Lietuva, Latvija, Luksemburga, Itālija, Polija, Čehija, Norvēģija, Rumānija, Slovākija, Slovēnija un ASV.
