Polijas armijas kājnieki 1940

1937. gada janvārī ģenerālštābs prezentēja dokumentu ar nosaukumu "Kājnieku paplašināšana", kas kļuva par sākumpunktu diskusijām par izmaiņām, kas gaidīja Polijas armijas kājniekus.

Kājnieki Polijas bruņoto spēku struktūrās bija daudzskaitlīgākais ieroču veids, un valsts aizsardzības potenciāls lielā mērā bija balstīts uz to. Formēšanas procents kopējā Otrās Polijas Republikas bruņoto spēku skaitā miera laikā sasniedza aptuveni 60%, un pēc mobilizācijas izsludināšanas pieaugs līdz 70%. Tomēr bruņoto spēku modernizācijas un paplašināšanas programmā šim formējumam atvēlētie izdevumi bija mazāk nekā 1% no kopējā šim mērķim atvēlēto līdzekļu apjoma. Pirmajā plāna variantā, kura īstenošana bija paredzēta 1936.-1942.gadam, kājniekiem tika piešķirta summa 20 miljonu zlotu apmērā. Izmaksu sadales grozījums, kas sagatavots 1938. gadā, paredzēja dotāciju 42 miljonu zlotu apmērā.

Pieticīgais budžets, kas tika piešķirts kājniekiem, tika skaidrots ar to, ka ievērojama daļa šo ieroču modernizācijai paredzēto līdzekļu tika iekļauta paralēlās programmās visiem sauszemes spēkiem, piemēram, gaisa un prettanku aizsardzībai, komandu motorizācijai un. pakalpojumi, sapieri un sakari. Lai arī kājniekiem ir šķietami nelieli budžeti salīdzinājumā ar artilēriju, bruņu ieročiem vai lidmašīnām, tai vajadzēja būt vienam no galvenajiem ieguvējiem no gaidāmajām izmaiņām. Tāpēc netika pārtraukta turpmāko pētījumu sagatavošana, lai parādītu "ieroču karalienes" pašreizējo stāvokli, kā arī tās vajadzības turpmākajiem gadiem.

Kājnieki bija daudzskaitlīgākais Polijas armijas bruņojuma veids, kas miera laikā veidoja aptuveni 60% no visiem Polijas Republikas bruņotajiem spēkiem.

Sākuma punkts

Polijas kājnieku modernizācija un jo īpaši tās organizācijas un ieroču pielāgošana gaidāmajam karam ir ļoti plašs jautājums. Diskusija par šo tēmu notika ne tikai augstākajās militārajās iestādēs, bet arī profesionālajā presē. Saprotot, ka pulki un divīzijas nākotnē saskarsies ar daudzskaitlīgāku un tehniski pārāku ienaidnieku, 8. gada 1937. janvārī ģenerālštābu pārstāvot pulkvežleitnants Dipl. Staņislavs Sadovskis uzstājās Ieroču un ekipējuma komitejas (KSUS) sēdē ar ziņojumu "Kājnieku paplašināšana". Tas bija ieguldījums plašākā diskusijā, kurā aktīvi piedalījās Kara ministrijas Kājnieku divīzijas (DepPiech. MSWojsk.) virsnieki. Reaģējot uz projektu, no 1937. gada sākuma nepilnu gadu vēlāk tika sagatavots dokuments "Kājnieku militārās vajadzības" (L.dz.125 / mob), kurā vienlaikus tika apspriests šā ieroča stāvoklis tajā laikā. laiks, pašreizējās vajadzības un nākotnes modernizācijas un paplašināšanas plāni.

DepPiech darbinieki, kuri ir pētījuma autori. pašā sākumā viņi uzsvēra, ka poļu kājnieki bez kājnieku pulkiem, strēlnieku bataljoniem, smago ložmetēju un ar tiem saistīto ieroču bataljoniem mobilizācijas ietvaros izvietoja arī vairākas papildu vienības. Lai gan lielākā daļa no tiem nebija modernizācijas aksiālā pieņēmumā, tie absorbēja "ieroču karalienei" paredzētos spēkus un līdzekļus: smago ložmetēju un ar tiem saistīto ieroču individuālās kompānijas, smago pretgaisa ložmetēju kompānijas, mīnmetēju kompānijas ( ķīmijas), velosipēdu rotas, bataljoni un maršēšanas rotas, ārpus joslas (asistents un apsardze), rezerves punkti.

Tik plašs aktivitāšu klāsts nozīmēja, ka daļa uzmanības bija jānovērš, un centieni, kas galvenokārt bija jākoncentrē uz trim galvenajiem un iepriekšminētajiem vienību veidiem, tika sadalīti arī mazāk svarīgos. Tipiskā militārā kājnieku vienība bija pulks, un tās miniatūru vai pieticīgāku atveidojumu uzskatīja par strēlnieku bataljonu. Kājnieku pulka sastāvs darbībā gadu beigās. 30. un prezentēja DepPiech. parādīts tabulā. 1. Administratīvi kājnieku pulks tika sadalīts četrās galvenajās saimnieciskajās vienībās: 3 bataljonos ar to komandieriem un t.s. bezbataljona daļās pulka intendanta vadībā. 1. gada 1938. aprīlī līdzšinējo ceturkšņa amatu nomainīja jauns - otrais pulka komandiera vietnieks saimnieciskajā daļā (daļa pienākumu tika uzticēta bataljona komandieriem). DepPieh atbalstīja miera periodā pieņemto principu par dažu ekonomisko pilnvaru deleģēšanu. jo tas "ļāva komandieriem iepazīties ar loģistikas darba problēmām". Tas arī atviegloja pulku komandierus, kuri bieži bija pārāk aizņemti ar aktuālām administratīvām, nevis apmācības lietām. Militārajā kārtībā visus pienākumus uzņēmās tobrīd ieceltais pulka intendants, kas nodrošināja lielāku brīvību ierindas virsniekiem.