Izkraušanas operācija Salerno līcī: 1943. gada septembris, 1. daļa
ASV 220. korpusa desantnieki no desanta kuģa LCI(L)-XNUMX nolaižas Salerno līcī netālu no Paestumas.
Iebrukums Itālijā sākās 1943. gada jūlijā ar sabiedroto desantiem Sicīlijā (operācija Husky). Nākamais posms bija nosēšanās operācija Salerno līcī, kas nodrošināja stabilu pamatu Itālijas kontinentālajā daļā. Jautājums par to, kāpēc viņiem patiesībā bija vajadzīgs šis placdarms, bija apstrīdams.
Lai gan pēc sabiedroto uzvaras Ziemeļāfrikā ofensīvas virziens no Tunisijas caur Sicīliju uz Apenīnu pussalu šķita loģisks turpinājums, patiesībā tas tā nebūt nebija. Amerikāņi uzskatīja, ka īsākais ceļš uz uzvaru pār Trešo reihu ved caur Rietumeiropu. Apzinoties pieaugošo sava karaspēka klātbūtni Klusajā okeānā, viņi vēlējās pēc iespējas ātrāk izbeigt iebrukumu pāri Lamanša šaurumam. Briti ir otrādi. Pirms desanta Francijā Čērčils cerēja, ka Vācija austrumu frontē noasiņos līdz nāvei, stratēģiskie reidi iznīcinās viņas industriālo potenciālu un viņš atgūs ietekmi Balkānos un Grieķijā pirms krievu ienākšanas. Tomēr visvairāk viņš baidījās, ka frontālais uzbrukums Atlantijas mūrim radīs zaudējumus, ko briti vairs nevarēs atļauties. Tāpēc viņš aizkavēja brīdi, cerot, ka tas vispār nenotiks. Labākais veids, kā to izdarīt, bija iesaistīt sabiedroto operācijās Dienvideiropā.
Spitfires no 111. eskadras RAF pie Komiso; priekšplānā ir Mk IX, fonā vecāks Mk V (ar trīs lāpstiņu dzenskrūvēm).
Galu galā pat amerikāņiem nācās atzīt, ka - galvenokārt loģistikas trūkuma dēļ - tā sauktās otrās frontes atvēršanai Rietumeiropā pirms 1943. gada beigām bija maz izredžu uz panākumiem un kaut kāda "aizvietotāja tēma" bija vajadzīgs. Patiesais iemesls iebrukumam Sicīlijā tajā vasarā bija vēlme iesaistīt angloamerikāņu spēkus Eiropā pietiekami lielā operācijā, lai krievi nejustos, ka viņi cīnās ar Hitleru vieni. Tomēr lēmums par izkraušanu Sicīlijā nav kliedējis Rietumu sabiedroto šaubas par tālāko rīcību. 1. maijā Vašingtonā notikušajā Trident konferencē amerikāņi lika saprast, ka operācija Overlord jāsāk ne vēlāk kā nākamā gada maijā. Jautājums bija, ko darīt pirms sauszemes spēkiem, lai nestāvētu dīkā ar ieročiem pie kājām un, no otras puses, netērētu spēkus, kas drīzumā būtu nepieciešami otrās frontes atvēršanai. Amerikāņi uzstāja, lai 1943. gada rudenī pēc paredzamās Sicīlijas ieņemšanas tiktu ieņemta Sardīnija un Korsika, uzskatot tās par tramplīniem turpmākam iebrukumam Dienvidfrancijā. Turklāt šādai operācijai bija nepieciešami tikai ierobežoti resursi, un to varēja pabeigt salīdzinoši ātri. Tomēr šī priekšrocība daudzu acīs izrādījās visnopietnākais trūkums - tik maza mēroga operācijai nebija globālu mērķu: tā neizvilka vācu karaspēku no Austrumu frontes, neapmierināja sabiedrību, alkst pēc ziņām par lielām uzvarām.
Tajā pašā laikā Čērčils un viņa stratēģi virzīja šos plānus saskaņā ar britu valsts izjūtu. Viņi saķēra sabiedrotos, lai iekarotu Itālijas pussalas dienvidu galu – nevis lai pārceltos no turienes uz Romu un tālāk uz ziemeļiem, bet vienkārši iegūtu bāzes nometnes iebrukumam Balkānos. Viņi apgalvoja, ka šāda operācija liegtu ienaidniekam piekļuvi tur esošajiem dabas resursiem (tostarp naftai, hromam un vara), apdraudētu austrumu frontes piegādes līnijas un mudinātu Hitlera vietējos sabiedrotos (Bulgāriju, Rumāniju, Horvātiju un Ungāriju) alianses pamešana ar viņu stiprinās partizānus Grieķijā un, iespējams, pārvilks Turciju Lielās koalīcijas pusē.
Tomēr amerikāņiem plāns par sauszemes ofensīvu dziļi Balkānos izklausījās kā ekspedīcija uz nekurieni, kas viņu spēkus iežogo uz nebēdu. Tomēr izredzes izkāpt Apenīnu pussalā bija vilinošas arī cita iemesla dēļ - tas varēja novest pie Itālijas kapitulācijas. Atbalsts nacistiem tur strauji vājinājās, tāpēc pastāvēja reāla iespēja, ka valsts izstāsies no kara pie pirmās iespējas. Lai gan Vācija jau sen vairs nebija militārā sabiedrotā, 31 itāļu divīzija bija izvietota Balkānos un trīs — Francijā. Lai gan viņi pildīja tikai okupācijas vai piekrastes apsardzes lomu, nepieciešamība tos aizstāt ar savu armiju būtu piespiedusi vāciešus nodot nepieciešamos ievērojamos spēkus citur. Viņiem būtu jāpiešķir vēl vairāk līdzekļu pašas Itālijas okupācijai. Sabiedroto plānotāji pat bija pārliecināti, ka šādā situācijā Vācija atkāpsies, bez cīņas padodot visu valsti vai vismaz tās dienvidu daļu. Pat tas būtu bijis liels panākums - līdzenumā ap Foggia pilsētu atradās lidostu komplekss, no kura smagie bumbvedēji varēja iebrukt naftas pārstrādes rūpnīcās Rumānijā vai rūpniecības objektos Austrijā, Bavārijā un Čehoslovākijā.
"Itālieši turēs savu vārdu"
Jūnija pēdējā dienā ģenerālis Eizenhauers paziņoja Apvienotajam štāba priekšniekam (JCS), ka 1943. gada rudens plāns padarīja to atkarīgu no vāciešu spēka un reakcijas un itāļu attieksmes pret desmit dienu periodu. Vēlāk iebrukums Sicīlijā.
Šo pārmērīgi konservatīvo nostāju zināmā mērā izskaidroja paša Eizenhauera nenoteiktība, kurš tajā laikā vēl nebija virspavēlnieks, kā arī viņa apziņa par sarežģīto situāciju, kurā viņš atradās. CCS pieprasīja, lai pēc cīņas par Sicīliju beigām septiņas pieredzējušākās divīzijas (četras amerikāņu un trīs britu) nosūtītu atpakaļ uz Angliju, kur tām bija jāsagatavojas iebrukumam pāri Lamanša šaurumam. Tajā pašā laikā štāba priekšnieki gaidīja, ka Eizenhauers pēc Sicīlijas iekarošanas Vidusjūrā veiks vēl vienu operāciju, kas būs pietiekami liela, lai piespiestu itāliešus padoties un vāciešus piesaistīt papildu karaspēku no Austrumu frontes. It kā ar to būtu par maz, CCS atgādināja, ka šīs operācijas vietai ir jāatrodas tās kaujinieku "aizsargjumta" robežās. Lielākā daļa toreizējo sabiedroto iznīcinātāju spēku šajā operāciju zonā bija Spitfires, kuru kaujas diapazons bija tikai aptuveni 300 km. Turklāt, lai šādai nosēšanās būtu kaut kādas izredzes uz panākumiem, tuvumā būtu jāatrodas salīdzinoši lielai ostai un lidostai, kuras sagrābšana ļautu apgādāt un paplašināt priekšposteņus.
Tikmēr ziņas no Sicīlijas optimismu neviesa. Lai gan itāļi bez īpašas pretestības nodeva šo savas teritorijas gabalu, vācieši reaģēja ar iespaidīgu entuziasmu, izdarot niknu atkāpšanos. Rezultātā Eizenhauers joprojām nezināja, ko darīt tālāk. Tikai 18. jūlijā viņš pieprasīja CCS a priori piekrišanu iespējamai nosēšanās Kalabrijā - ja viņš šādu lēmumu pieņemtu (piekrišanu viņš saņēma divas dienas vēlāk). Dažas dienas vēlāk, 25. jūlija vakarā, sabiedrotajiem visai negaidīti radio Romas ēterā tika ziņots, ka karalis atcēlis Musolīni no varas, nomainot viņu ar maršalu Badoljo un tādējādi izbeidzot fašistu varu Itālijā. Lai gan jaunais premjerministrs ir paziņojis, ka karš turpinās; Itāļi turēs savu vārdu, viņa valdība nekavējoties sāka slepenas sarunas ar sabiedrotajiem. Šīs ziņas Eizenhauerā iedvesa tādu optimismu, ka viņš noticēja iepriekš par tīri teorētisku uzskatītā plāna izdošanās – nolaišanās tālu uz ziemeļiem no Kalabrijas uz Neapoli. Operācijai tika dots kodētais nosaukums Avalanche (lavīna).
