Britu ekspedīcijas spēki Francijā 1940. gadā.

Prettanku lielgabalu šāviens vienā no Lielbritānijas ekspedīcijas spēku mācībām pirms Vācijas uzbrukuma 1940. gada maijā.

Lielbritānija un Francija paredzēja, ka militārās operācijas Otrā pasaules kara laikā būs līdzīgas 1914.–1918. gada militārajām operācijām. Tika prognozēts, ka pirmajā posmā notiks iznīcināšanas karš, un vēlāk sabiedrotie spēs uzsākt metodisku ofensīvu, kas ilgs vairākus mēnešus. To darot, viņiem nācās saskarties ar straujām manevrēšanas darbībām. Viens no pirmajiem upuriem bija britu ekspedīcijas spēki, kas "izspiesti" no kontinenta pēc trīs nedēļu kaujām.

Britu ekspedīcijas spēki (BEF) tika izveidoti 1. gada 1939. septembrī pēc Vācijas iebrukuma Polijā, taču tie nav radušies no nulles. Itālijas iebrukums Etiopijā, Vērmahta uzplaukums un Vācijas veiktā Reinzemes remilitarizācija skaidri parādīja, ka Versaļas pavēlei ir pienācis gals. Vācu militārisms strauji atdzima, un Francijas un Lielbritānijas tuvināšanās bija neizbēgama. 15. gada 16. – 1936. aprīlī abu lielvaru ģenerālštābu pārstāvji noturēja sarunas Londonā. Šeit ir neliela atkāpe.

Tajā laikā Francijas armijas ģenerālmajors un Lielbritānijas impērijas ģenerālštābs darbojās tikai kā sauszemes spēku augstākā pavēlniecība. Jūras spēkiem bija savs štābs, État-major de la Marine Francijā un Admiralitātes Jūras spēku štābs, turklāt Apvienotajā Karalistē tās bija pakļautas citām ministrijām, Kara birojam un Admiralitātei (Francijā bija viens Ministre de la Défense Nationale et de la Guerre, t.i., valsts aizsardzība un karš). Abām valstīm bija neatkarīgs gaisa spēku štābs, Francijā État-Major de l'Armée de l'Air un Apvienotajā Karalistē gaisa spēku štābs (padotībā gaisa ministrijai). Ir vērts zināt, ka visu bruņoto spēku priekšgalā nebija konsolidētu štābu. Taču tieši sauszemes spēku štābs bija vissvarīgākais šajā gadījumā, tas ir, attiecībā uz operācijām kontinentā.

Britu karavīri ar franču 1934 mm prettanku lielgabalu Hotchkiss mle 25, ko galvenokārt izmantoja brigādes prettanku kompānijas.

Līgumu sekas bija vienošanās, saskaņā ar kuru Lielbritānijai kara gadījumā ar Vāciju bija jānosūta uz Franciju sava sauszemes kontingenta un atbalsta lidmašīnas. Sauszemes kontingentam bija jāatrodas Francijas pavēlniecības uz sauszemes operatīvajā kontrolē, savukārt britu kontingenta komandierim strīdos ārkārtējos gadījumos bija tiesības pārsūdzēt sava franču komandiera lēmumu Lielbritānijas valdībai. Gaisa kontingentam bija jādarbojas Lielbritānijas kontingenta pavēlniecības vārdā, esot tam operatīvi pakļauts, lai gan gaisa komponentes komandierim bija tiesības pārsūdzēt gaisa spēku štābā Lielbritānijas sauszemes komandiera Francijā operatīvos lēmumus. No otras puses, tas nebija Francijas Armée de l'Air kontrolē. 1936. gada maijā ar Lielbritānijas vēstniecības Parīzē starpniecību notika parakstītu dokumentu apmaiņa.

Attiecībā uz operācijām jūrās un okeānos abas flotes štābi vēlāk vienojās, ka Ziemeļjūra, Atlantijas okeāns un Vidusjūras austrumu daļa tiks nodota Karaliskajai flotei, bet Biskajas līcis un Vidusjūras rietumu daļa - Nacionālajiem jūras kājniekiem. No brīža, kad tika panākta šī vienošanās, abas armijas sāka savā starpā apmainīties ar noteiktu aizsardzības informāciju. Piemēram, Lielbritānijas aizsardzības atašejs pulkvedis Frederiks G. Bomonts-Nesbits bija pirmais ārzemnieks, kuram tika parādīti nocietinājumi gar Maginot līniju. Tomēr sīkāka informācija par aizsardzības plāniem netika atklāta. Tomēr pat tad franči kopumā bija pietiekami spēcīgi, lai atvairītu iespējamo vācu uzbrukumu, un britiem bija jāatbalsta beļģu aizsardzības centieni savā teritorijā, atstājot kaujas Francijā frančiem vieniem. Tas, ka Vācija uzbruks caur Beļģiju, tāpat kā Pirmajā pasaules karā, tika uzskatīts par pašsaprotamu.

1937. gadā Maginot līniju apmeklēja arī Lielbritānijas kara ministrs Leslijs Hors-Beliša. Tajā pašā gadā sākās izlūkdatu apmaiņa par Vāciju starp Francijas un Lielbritānijas militāro štābu. Kad 1938. gada aprīlī sekretārs Horets-Beliša otrreiz apmeklēja Franciju, tiekoties ar ģenerāli Morisu Gamelinu, viņš dzirdēja, ka britiem vajadzētu nosūtīt mehanizēto divīziju, lai palīdzētu Beļģijai, kurai nebija savu bruņoto spēku.

Ja neskaita politiskās deklarācijas par kopīgu karu ar Vāciju, rūpīga militārā plānošana sākās tikai 1938. gadā Minhenes krīzes rezultātā. Krīzes laikā ģenerālis Gamelins ieradās Londonā, lai ziņotu, ka Francija plāno uzbrukuma akcijas pret Vāciju Čehoslovākijas iebrukuma gadījumā, lai mazinātu spriedzi Čehoslovākijas aizsardzībai. Ziemā karaspēkam bija jāatkāpjas aiz Maginot līnijas, un pavasarī tie dotos uzbrukumā pret Itāliju, ja tā iznāktu Vācijas pusē. Gamelin aicināja Lielbritāniju atbalstīt šīs darbības vienatnē. Šis priekšlikums pārsteidza britus, kuri līdz šim uzskatīja, ka Vācijas uzbrukuma gadījumā Francija aizvērsies aiz nocietinājumiem un neveiks nekādas aizskarošas darbības. Taču, kā zināms, karš Čehoslovākijas aizsardzībā nenotika un šis plāns netika īstenots. Taču situācija kļuva tik nopietna, ka tika nolemts, ka pienācis laiks sākt detalizētāku plānošanu un sagatavošanu.

1938. gada beigās Kara biroja plānošanas direktora ģenerālmajora vadībā sākās sarunas par britu karaspēka lielumu un sastāvu. Leonards A. Hovs. Interesanti, ka idejai par karaspēka nosūtīšanu uz Franciju Lielbritānijā bija daudz pretinieku, un tāpēc vienību izvēle, ko nosūtīt uz kontinentu, bija sarežģīta. 1939. gada janvārī atsākās kadru sarunas, šoreiz jau bija sākusies detaļu apspriešana. Lielbritānijas valdība 22. februārī apstiprināja plānu nosūtīt uz Franciju piecas regulārās divīzijas, mobilo divīziju (bruņu divīziju) un četras teritoriālās divīzijas. Vēlāk, tā kā tanku divīzija vēl nebija gatava darbībai, to nomainīja 1. teritoriālā divīzija, un pati 10. DPAN sāka izkraušanu Francijā pēc aktīvās darbības sākuma 1940. gada XNUMX. maijā.

Tikai 1939. gada sākumā franči oficiāli informēja Lielbritāniju, kādi ir viņu konkrētie aizsardzības plāni pret Vāciju un kā viņi redz britu lomu šajos plānos. Turpmākās kadru sarunas un vienošanās notika no 29. marta līdz 5. aprīlim, aprīļa un maija mijā un, visbeidzot, no 28. gada 31. līdz 1939. augustam. Pēc tam tika panākta vienošanās, kā un uz kādiem apgabaliem ieradīsies britu ekspedīcijas spēki. Lielbritānijai ir ostas no Sentnazeras līdz Havrai.

Britu bruņotie spēki starpkaru periodā bija pilnīgi profesionāli, tajos brīvprātīgi piedalījās ierindnieki. Tomēr 26. gada 1939. maijā pēc kara ministra Hora-Beliša lūguma Lielbritānijas parlaments pieņēma Nacionālās apmācības likumu, saskaņā ar kuru vīriešus vecumā no 20 līdz 21 gadam varēja iesaukt uz 6 mēnešu militārajām mācībām. Tad viņi pārcēlās uz aktīvo rezervi. Tas bija saistīts ar plāniem palielināt sauszemes spēkus līdz 55 divīzijām, no kurām lielākajai daļai bija jābūt teritoriālajām divīzijām, t.i. sastāvēt no rezervistiem un kara laika brīvprātīgajiem, kas formēti militārās mobilizācijas gadījumā. Pateicoties tam, bija iespējams sākt apmācīt apmācītus darbiniekus kara laikā.

Pirmie iesauktie vēl nebija pabeiguši mācības, kad 3. gada 1939. septembrī pēc Lielbritānijas iestāšanās karā parlaments pieņēma 1939. gada Nacionālā dienesta (bruņoto spēku) likumu, kas noteica, ka militārais dienests ir obligāts visiem vīriešiem vecumā no 18 līdz 41 gadam. kuri bija Lielbritānijas un atkarīgo reģionu iedzīvotāji. Tomēr spēki, ko Lielbritānijai izdevās izvietot kontinentā, bija salīdzinoši nelieli salīdzinājumā ar Francijas spēkiem. Sākotnēji uz Franciju tika pārceltas četras divīzijas, pēc tam līdz 1940. gada maijam tika pievienotas vēl sešas. Turklāt līdz kara sākumam Lielbritānijā tika atvērtas sešas jaunas munīcijas rūpnīcas.